Ķemeru ūdenstornis ir Latvijas industriālā mantojuma sastāvdaļa, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un vienīgais ūdenstornis Latvijā, kam apvienota tā pamatfunkcija – ūdenssaimniecības pakalpojumu nodrošināšana – ar publisku lietošanu. Ķemeru ūdenstornis atrodas Jūrmalā, Tukuma ielā 32 Ķemeru kultūrvēsturiskajā parkā. Ūdenstornī ir izveidots tūrisma informācijas punkts, ekspozīcija par Ķemeru vēsturi un atjaunotas abas skatu platformas – vienas ēkas trešajā stāvā, bet otra jumta stāvā. Ķemeru ūdenstornis restaurēts atbilstoši vēsturiskajam veidolam, atjaunots tā fasādes vēsturiskais krāsojums, atjaunota balustrāde, kas atrodas uz torņa jumta, veikta starpstāvu pārsegumu izbūve, papildus pie ēkas ieejas durvīm izbūvēts panduss, kā arī pirmajā stāvā izveidota vides pieejamībai atbilstoša tualete.

Klasiskās arhitektūras formās veidotajai celtnei ir gan tehniskas būves, gan skatu torņa funkcijas. Savulaik tornī atradās minerālūdens un dzeramā ūdens rezervuāri, bet mūsdienās – tikai dzeramā ūdens rezervuārs ar 300 kubikmetru tilpumu. Torņa augšējā platformā ierīkots skatu laukums, no kura 42 metru augstumā var vērot Ķemeru apkārtni.

Skatu platforma bija iecienīts tūrisma objekts no 1930. gada līdz pat 1941. gadam. Pēckara periodā Ķemeru ūdenstornis tika izmantots tikai ūdenssaimniecības pakalpojumu nodrošināšanai.

Liels nopelns Ķemeru atdzimšanā pēc Pirmā pasaules kara bija ārstam Jānim Lībietim (1885–1946), kurš no 1928. gada līdz 1944. gadam (ar pārtraukumu 1940. līdz 1941. gadā) bija Ķemeru sēravotu dziedniecības iestādes direktors. Pateicoties valsts finansiālam atbalstam kūrorta attīstībai, 20.–30. gados Ķemeros tika uzceltas vairākas nozīmīgas būves, kas saglabājušās līdz mūsdienām un ir ieguvušas kultūras pieminekļa statusu. Tās ir celtnes, kuras projektējuši izcili Latvijas arhitekti.

Viena no tām ir ūdenstornis, kuru cēla gan dziedniecības iestādes, gan Ķemeru, kam 1928. gadā tika piešķirts pilsētas statuss, iedzīvotāju vajadzībām. 1928. gada augustā tika izsludināts ūdenstorņa būvniecības konkurss, un tajā pašā gadā pazīstamais Rīgas būvuzņēmējs Hermanis Liepiņš (1872–1942) uzsāka torņa celtniecību. 1929. gada 22. februārī agri no rīta jaunbūvē, kas bija uzcelta jau 40 metru augstumā, izcēlās ugunsgrēks. Tā kā bija ļoti auksta ziema, torņa apakšā tika kurināta uguns, un karstums pa skārda caurulēm virzījās uz augšu. Pilnībā nodega visas koka stalažas, kas bija uzbūvētas gar torņa sienu ārpusē un iekšpusē. Tomēr jau tajā pašā gadā arhitekta Frīdriha Skujiņa (1890–1957) projektētā Ķemeru ūdenstorņa celtniecība tika pabeigta.