Ūdenstornis ir bijušās Krievijas cara Aleksandra III Liepājas cietokšņa Jūras pilsētas “Moрской город” vēsturiskās ainavas sastāvdaļa. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms. Rakstītajos avotos tiek minēts laiks no 1903. līdz 1905. gadam. Arī projekta autors nav zināms, taču pieejamā literatūrā tiek minēts Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis. Ūdenstornis tika celts kā Karostas apbūves kompleksa tehniska rakstura celtne, kuras galvenā funkcija bija apgādāt un nodrošināt Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni.

Līdz 1920. gadam ūdenstornis piederēja Krievijas Kara ministrijai, no 1925. gada līdz 1940. gadam − Latvijas Republikas Kara ministrijai.

Pēc Otrā pasaules kara torni pārņēma PSRS Aizsardzības ministrija. Padomju armijai aizejot, ūdenstornis tika nodots SIA “Liepājas ūdens” pārraudzībā.

Kopš 1989. gada torni kā ūdenstorni vairs neizmanto. Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā.

Tehnoloģiski unikāls ir Karostas paceļamais tilts, kas tapis pēc Aleksandra Gustava Eifeļa rasējumiem.