Meizakilas ciemats pie Igaunijas–Latvijas robežas ir radies un izveidojies saistībā ar dzelzceļu. Kādreizējā stacijas priekšnieka ēkā (1932) izvietotais muzejs sniedz pārskatu par Meizakilas vēsturi un dzelzceļu. Šeit eksponētas lokomotīvju rūpnīcas plāks-
nītes, modeļi un maketi, darbarīki, kas izmantoti šaursliežu dzelzceļa būvniecībā. Muzejā iespējams apskatīt arī Krievijas cara Nikolaja II kupejvagona bronzas pelnu trauku, kas te nokļuvis laikā, kad vagons 1920. gados izjaukts Meizakilas rūpnīcā.
Pērnavas–Meizakilas dzelzceļš bija aptuveni 50 km garš dzelzceļa posms, kas tika uzbūvēts 1895.–1896. gadā kā šaursliežu pievedu dzelzceļš Valgas–Rūjienas–Pērnavas dzelzceļa līnijai. 1897. gadā satiksmei atklāja līniju Meizakila–Viljandi jeb Mulgimā novada dzelzceļu. Tika uzbūvētas dzelzceļa darbnīcas un rūpnīca (1900), kurā tika remontētas tvaika lokomotīves. 1934. gadā dzelzceļa rūpnīcā sāka ražot pasažieru vagonus.
Šaursliežu dzelzceļa laikmets starp Pērnavu un Meizakilu beidzās 1975. gadā, kad no Meizakilas aizbrauca pēdējais koplietošanas šaursliežu vilciens un tā vietā tika uzbūvēts platsliežu dzelzceļš, kas bija Tallinas–Pērnavas–Rīgas dzelzceļa daļa. Dzelzceļa sliktā kvalitāte gan ļāva vilcieniem šeit kursēt tikai nedaudz vairāk par gadu desmitu.